Bagātību meklēšana ebreju kapos miniLARPa recenzija

Es esmu nonācis pie secinājuma, ka esmu laikam kaut kāds LARPu Antons Ego no multenītes "Ratatuile". Proti, cilvēks, kurš tos aktīvi apmeklē un neatsaka savu dalību tajos, ja tiek aicināts, vairāk vai mazāk aktīvi līdzdarbojas tajos, bet pēc tam raksta iznīcinošas un nelāgi detalizētas recenzijas. Nē, nu labi, varbūt ne iznīcinošas, bet diezgan kritiskas un bieži vien piekasīgas. Tas droši vien nozīmē, ka vai nu man šis lauciņš nav piemērots, jo es konstanti pieprasu intensīvu geimpleju vai tīru atmosfēru vai man ir citas iekšēji augstas prasības. Vai arī vienkārši mums ir vēl kur attīstīties. Es gribētu cerēt, ka drīzāk ir otrais variants, nevis pirmais, jo tas nozīmē, ka šajās garajās recenzijās kāds atradīs konstruktīvu kritiku, kas palīdzēs uzlabot spēles, nevis tie ir kaut kāda īgņas burkšķējieni, kurus nevajadzētu publicēt vispār. Ceru gan.

Pagājušā nedēļas nogalē iznāca aizdoties uz diviem mini-larpiem, kurus katru ambiciozi ir rīkojis tikai viens cilvēks (bet, protams, ar citu palīdzību). Tie bija "Bagātību meklēšana ebreju kapos", kuru rīkoja Vilhelmīne aka Žanete, un "Battlestar Galactica LARP", kuru rīkoja Kristaps aka DarkJedi. Palūkosimies, kas tur sanāca. Sāksim ar pirmo.




Bagātību meklēšana ebreju kapos

In-game atskats no tēla jeb kas tur notika

Sākums
Atļaujiet man pastāstīt par kādu neveiksmīgu bagātību medīšanas atgadījumu pirms pāris dienām. Pirmkārt, atļaušos norādīt, ka vispār neesmu pilnīgs amatieris šajā lauciņā. Laiku pa laikam mēdzu iesaisīsties oportunistiskās akcijās, ja rezultātā var tikt pie pamatīgas summiņas, ieguldot relatīvi maz darba (respektīvi daudz darba īsā laika posmā). Par spīti tam šoreiz biju izrīkojies kā pilnīgs nāpslis. Saņēmis kādu aizdomīgu e-mailu par iespēju piedalīties bagātību atrakšanas ekspedīcijā tajā pašā vakarā, aiztraucos uz turieni pilnīgi nesagatavojies. Laikam jau tāpēc, ka neņēmu šo notikumu par pilnu, un lokācija bija tikai 5 minūšu brauciena attālumā no manas mājvietas. Tā nu es ierados ap desmitiem vakarā pie Ebreju kapiem, bruņots tikai ar šokolādes tāfelīti kabatā.

Pie kapiem satiku diezgan raibu tautu. Pirmais acīs dūrās kaut kāds aprobežos indivīds, strīpainās biksēs un ar pierīti, knapi pirksta platumā. Šis neandartālietis vārdā Gena pat neprata lasīt, bet bija piesitis savu "bratānu", kurš oriģināli bija saņēmis vēstuli, un tagad atbraucis uz "strelku". Pārējie bija mazliet iederīgāki tipāži - smalka paskata jaunkundze, kas uzdevās par antropoloģi, kaut kāda oportūniste nr 2 un vēl kāda klusāka rakstura būtne, kas "alka piedzīvojumus".

Pēc kāda brītiņa mums pievienojās vēl kaut kāds diezgan iereibis personāžs vārdā "Bondars", kurš pārsvarā uz visiem jautājumiem atbildēja ar frāzi "man ir citrons kabatā!", un mēs uzsākām ceļu iekšā mežā.

Nonācām itin drīz pie krustcelēm un apmulsām, ko iesākt tālāk. Antropoloģe, kurai acīmredzot bija aptuvena nojausma, ko pasākt dotajā situācijā, piedāvāja veikt informācijas ievākšanas rituālu, izsaucot kaut kādu enģeli. Daži no mums bija skeptiski, bet tā kā alternatīva bija kolektīva apgraizīšanās, es priecīgi piekritu pirmajam variantam. Paralēli rituālam satikām kaut kādu personāža IT (jo tāds bija uzraksts uz viņas cepurītes) paziņu, kas meklēja suni. Tas viss bija mazliet aizdomīgi, bet mēs nolēmām viņam parāk nepievērst uzmanību.

Kādu laiku likās, ka nekas nav noticis, bet tad sākās dīvainības. Mežā krūmos sāka skanēt dīvainas skaņas. Kad devos tās izpētīt, negaidīti no citas puses izleca laukā kaut kāds briesmonis ar garu degunu, un sāka plosīt suņa meklētāju. Gena devās noskaidrot attiecības kopā ar Bondaru, kamēr es nospriedu, ka stratēģija "ņemt kājas pār pleciem ir pareizāka", un mēs ar pārējām meitenēm nolēmām bēgt tālāk mežā (jo sasodītā būtne bija mūs nošķīrusi no izejas!).

Pēc laiciņa mums pievienojās arī Bondars ar Genu, kuram bija tikai saplēsta jaka un nedaudz skrāpējumi. Viņš kaut ko murgoja, ka tas esot bijis 20 gadnieks (cietumā atsēdēšanas laika ziņā) un apgājis Genas "prijomčikus".

Vidus
Es un pārējie ar nedaudz skaidrāku skatījumu uz realitāti manāmi vairāk nobijušies devāmies gar ceļu, izdzēsuši lukturīšus, cerēdami, ka neradījums mums nesekos. Taču tas to darīja. Par laimi attālumā ieraudzījām ugunskuru, un pie tā satikām kaut kādu dīvainu tēvaini. Tas bija kaut kāds šejienes iedzīvotājs, kurš bija diezgan neapmierināts ar mūsu kompāniju, taču eventuāli izspiedām no viņa informāciju, ka ir drošie ceļi, kas ļauj pārvietoties pa šejieni tā, ka nešķīstības neuzbrūk (kas padarīja neskaidru teoriju, vai pie briesmoņa parādīšanās bija vainīgs neveiksmīgi izpildīts antropoloģes rituāls). Kaut kad pa vidu šiem notikumiem pazuda kompanjons Bondars ar visu lietussargu.

Ar mokām izspiedām no ērmotā vīra, kurā virzienā mums jāiet, lai mēs būtu drošībā, un pagājuši baiļu pilni uz priekšu satikām ebreja spoku krustcelēs. Tā kā nebija skaidrs, kurā virzienā tālāk ir drošais ceļš, mēģinājām no spoka izspiest informāciju. Tas bija ar mieru kaut ko pastāstīt tikai, saņemot no manis dāvanā manu cepuri un atrodot savu mirušo sievu Elzu.

Ar Elzu bija tīrā neraža, ilgi pūloties izpiest informāciju no spoka Jakova Goldberga Hamura un vecā dīvaiņa, kuram bija pievienojies vecs nacistu spoks, beidzot atradām Elzu un aizvedām. Diemžēl pa ceļam Genu noēda briesmonis, un kļuvām vēl tramīgāki. Jakovs ļoti priecājās saticis savu draudzeni, un pastāstīja, ka izeja ir meklējama, ejot caur kaut kādu mirušo pilsētiņu un tur esot arī vērtīgās relikvijas, kuras mēs gribējām savākt "muzejam" (tie bija meli visiem šiem spocīgajiem radījumiem).

Beigas
Mazliet pamaldījušies, nonācām "ciematā/pilsētiņā", kur bija kaut kāda sieviete (spoks?) ar uzplēstām drēbēm (un daļēji ādu), kurai blakus gulēja viņas iemigušais vīrs. Izrādījās, ka te visus ir apkāvis "nezvērs", kurš pārtiek no elektrības, taču reiz nezvēru aizdzinis varonis. Jautājām, kur ir bagātības un varonis un ceļš laukā, bet viņa pieprasīja, lai pamodinām viņas vīru. Padziedot dziesmiņu, tas uzmodās un tālāk aktīvi traucēja mums sarunāties, līdz aizsūtīju viņu mežā uz vietu, kur esot 2 litri šņabja.

Knapi izspiedām informāciju par varoņa lokāciju, kur izrādījas aiz koka mita viens diedelnieks. Tas solījās parādīt, kur noracis varoni, bet par to viņu vajadzēja piekukuļot un piekukuļot. Aiz sevis šis dīvainis atstāja zobenu, ko pievācām. Tad mums uzklupa nezvērs un noēda kluso ceļabiedreni un gandrīz palikām bez zobena. Beigās kaut kā nopratām, ka mums laikam jānokauj nezvērs un tā arī izdarījām, precīzāk savainojām viņu, un tad klausījāmies viņa teiktajā, kas bija diezgan nesaprotams.

It kā tas tomēr bija IT kaimiņš, it kā nezvērs, it kā tas gribēja elektrību. Beigu beigās izspiedām bagātību lokāciju no viņa apmaiņā pret baterijām un informāciju par to, kur atrast transformatoru vairāk elektrībai. Bet tur nekā nebija, jo monstrs mums bija samelojis. Vīlušies devāmies mājās, tomēr priecādamies, ka esam dzīvi atšķirībā no Genas un vēl dažiem biedriem.

Formālais review

Pozitīvais
Spēle bija tipisks īslarps ar nedaudziem PC un vairumu NPC. No vienas puses tā bija manāmi labāka nekā biju gaidījis (atzīšos, ka manas ekspektācijas bija diezgan zemas), no otras puses tas nenozīmē, ka tā bija īpaši veiksmīga. Pozitīvais bija uzburtā atmosfēra (galvenkārt sākumā), kad apkārt ir nesaprotami trokšņi, briesmoņi un ir draudīga un baiļu sajūta. Šajā ziņā īpaši labi nostrādāja man nepazīstamie NPC pie ugunskura. Tāpat bija forši atspēlēti citi NPC (piem. Inxa spoks un Kikja kapracis). Arī PC šajā ziņā, ja ignorē iereibušo Aivvv, kurš galvenokārt traucēja atmosfērai un laikam tāpēc arī godīgi notinās spēlēt viens pats, bija interesanti (es nepacietību gaidīju, kādus vēl tekstus izspers laukā Gena). Kā vēl vienu plusu var minēt to, ka spēles gaitā nebija ne mazākās nojausmas, ka tā jau sen izjukusi pa vīlēm, un daudz kas notiek uz pašimprovizāciju (to keep show going), kas ir nerets mazlarpu vai larpu vispār liktenis.

Negatīvais
Diemžēl arī mīnusi bija gana bagātīgi. Motivācija un mērķi ātri vien pajuka, jo mirklī, kad tev uzbrūk citpasaules briesmonis un nokož vienu cilvēku, loģiskākais ir bēgt prom un neatgriezties, nevis vēl meklēt bagātības. Taču tad spēle beigtos, tāpēc PC paši piedomāja klāt sev robežas un to, ka atpakaļ nevar iet utt. Tādā ziņā meža večuks pareizi tās ierādīja, bet tik un tā visu laiku palika sajūta, ka mēs paši sev piedomājam klāt rīcības loģiku, jo spēle to nevienmēr piedāvāja. (piemēram, drošās taciņas ideja ātri vien izplēnēja, kad tika norādīts pavisam cits ceļš, kurp tālāk jādodas)

Tāpat jākritizē par spēles beigu daļas samurgotību, kad parādījās ciemats un briesmonis un varonis. Tas viss kļuva neskaidri un pārāk nelīmējās iekšā kopējā bildē. Vēl no detaļām, manuprāt, ja grib uzturēt atmosfēras larpu, tad cilvēkiem ar baltajām lentītēm nevajag apkārt tusēties un vajag maksimāli izvairīties no virtuāliem "tu to tagad neredzi, tagad redzi". Kā arī es neieteiktu apvienot dzeršanu ar šādu pasākumu. Lai arī zinu, ka naktī šādi sēdēt savādāk ir grūti, tas manāmi pazemina NPC kredibilitāti PC acīs, un brīžam tu neesi drošs, vai viss ir tā, kā tam jābūt. Pēdējais iebildums, kas radās dažiem no PC (laikam arī man), bija izteikti rasistiskā spēles ievirze. It kā jau lokācija to pieprasīja, bet kopumā tas šķita tomēr vairāk nepamatoti un bez seguma. Es esmu diezgan atvērts savos uzskatos, bet brīžam tas laikam likās jau slimīgi, nevis vienkārši kā atmosfēras elements.

Kopumā spēle sākumā izvērtās itin pozitīvi, pateicoties jaukajai sākuma sajūtai (migla, nakts, trokšņi + meža vecis) un par spīti neskaidrajam sākumam un initial informācijas trūkumam, bet līdz galam neizturēja un kļuva tipiski haotiska un nesaprotama. Viena cilvēka projektam tas nav slikti, bet ir vēl daudz kur attīstīties.