Tātad vakar nolūrēju leģendārās un visiem pen and paper cienītājiem must see mini filmiņas "The Gamers" turpinājumu "Dorkness Rising". Piedāvāju jums iepazīties ar maniem iespaidiem.
Fakti"Dorkness Rising" ir manāmi garāka (pusotra stunda) un tā teikt "īsta filma". Tās premisa ir tāda pati kā "The Gamers". Tā ir par galda RPG spēlētājiem, kuri mēģina iziet GM veidoto kampaņu 3,5 AD&D sistēmā, un mums paralēli tiek rādīti gan pie galda esošie notikumi, gan tas, kas it kā notiek pašā spēlē (kur tie paši aktieri attēlo savus varoņus). Šoreiz 5 cilvēku pārtijs (jo elfus aizliedza) dodas atgūt no kaut kāda tur ļaunīša Nāves Masku.
Komandu veido šādas personas:Haotiski maniakāls mančkins, kuram patīk slaktēt random NPC - wildmage beibe.N
Nopietnais mančkins, kuram galvenais ir uzvarēt - mūks.
Lūzerspēlētājs, kurš allaž mirst (un tā kā viņš ir bards, tad jo īpaši daudz)
Ņūbs - meitene - kura vēlas spēlēt spēli sociāli.
GM uztaisītais paladins aka spēlētāju babysitters.
Vairāk notikumos neiedziļināšos, tikai izteikšu viedokli, cenšoties pārāk nespoilerot (lai gan nesolu).
Domas"Dorkness Rising" noteikti ir izklaidējošs gabals, kuri daudzi ārzemēs slavē par manāmi augušajiem production values, salīdzinot ar pirmo filmiņu, kura bija vairāk parastas fan-made filmiņas stilā veidota. Es nevaru noliegt, ka noskatījos to itin aizrautīgi, taču tur pie vainas ir mana interese par galda RPG jomu. Skatīties filmiņu par pen and paper spēlētājiem un atpazīt visas daudzās atsauces ir neizbēgams prieks. Taču kopumā "Dorkness Rising" man patika manāmi mazāk kā oriģinālie "The Gamers".
Var jau būt, ka tad biju jaunāks un nespēju tagad salīdzināt (kā nekā fan-made filmiņu lauciņš netā ir pamatīgi gājis uz priekšu mūsu WEB 2.0 pasaulē), vai arī tā ir nostaļģijas aura, bet pirmā daļa šķita pārspējam "The Gamers 2" daudzos veidos. Uzskaitīšu vairākus punktus, kāpēc kopumā neesmu sajūsmā par otro daļu.
1) Tā vairs nav tik smieklīga. It kā vēl joprojām mūs bagātīgi apbārsta ar DnD un tamlīdzīgiem jokiem, bet kaut kas nav īsti labi. Vai nu pie vainas to pasniegšana un taimings, vai tiem pietrūkst asuma un zobainības, vai tie atsaucas uz lietām, kas ne gluži visiem liktos smieklīgi (bet gan drīzāk banāli). Kaut kas manāmi pietrūkst, jo gandrīz neviena vieta neizraisīja manī smieklus, tikai nelielu smaidu šur un tur. Iespējams pārāk daudz bija sajūta, ka joki tur ir tikai tāpēc, lai tie tur būtu. Piemēram, tiek atdzīvināts are animate dead cepts tītars. Tas ir jauki un tiek attēlots smieklīgi. Bet tam nav jēgas. Protams, ka lomu spēlēs viss kaut kas notiek bezjēdzīgi, bet, ja runa ir par filmu, tad tur tomēr visiem elementiem, visām epizodēm ir jāspēlē kaut kāda loma.
2) Labsirdīgums un wannabe nopietnība. Filmiņa ir kaut kāda tāda pārāk pozitīva. Manuprāt, satīrai jābūt nejaukākai un jādemonstrē RPG lauciņš un to spēlētāji kritiskāk. Te turpretī visu caurstrāvo kaut kāds tāds labestīgums, no sērijas, pakasamies, pakasamies, bet kopumā visi esam tik labi un jauki draugi. Īsti mančkini tādi nav! Galvenais varonis GM katru vakaru iet uz mājām, pūloties uzrakstīt RPG moduli, izdošanai, runājas ar meiteni par dzīvi, kura viņu gudri pamāca RPG viedībās. Es saprotu, mums tagad ir lielā un nopietnā filma. bet kaut kā nevajadzīgi.
3) IMO, loģikas trūkums. Pirmo reizi spēlējošā meitene uztaisa nepareizu fighteri ar daudz veiklību un daudz charizmu un grib būt sociāla. Premisa ir jauka. Bet, kad nākamajā mirklī atklājas, ka viņa ir izmančkinojusi patiesībā riktīgi kruto dexterity based fighteri, izstudējot Player's Handbook, zūd ticamības sajūta. Rodas sajūta, ka tā kā mums vienā no galvenajām lomām ir meitene, vajag viņu uzkrutināt un ir bail viņu nolikt un izņirgt (ko vajadzētu, jo viņa ir fucking noobs, tātad veids, kā daudz veidos pasmieties par wannabe roleplayera un mančkinu konfliktu.
4) Pārmērīga aizraušanās ar specefektiem. Tie, protams, ir labāki kā pirmajā filmiņā. Bet tiem tiek pievērsta pārāk liela nozīme. C'mon, šī ir un paliek mazbudžeta entuazistu veidota padarīšana. Nogludināti specefekti nav slikta lieta, taču to skaitu var droši samazināt, mēs tāpat zinām, ka tas ir tikai neliels fons.
Nē, "Dorkness Rising" skatīties ir itin jautri, par spīti tās daudzajiem trūkumiem. Vismaz, ja esi roļeviks. Bet citādi tās autori ir izrādījušies pārāk lieli geeki, lai kārtīgāk paņirgātos paši par sevi un uztaisītu kārtīgu satīrisku gabalu.
Filmas treileris:
