Battlestar Galactica miniLARPa recenzija

Tātad pēc ilgākas pauzes, pirms nedēļas solītā otra LARPa recenzija. (darbošanās ap Epictail ir nedaudz aizņēmusi padaudz prātu) Ja vēl atceraties iepriekšējā nedēļā, svētdien (12. aprīlī) man bija iespēja aizbraukt līdz mežam kaut kur Baldones apvidū un paspēlēties kā PC "Battlestar Galactica" minilarpā (seriālu neesmu skatījies, bet nolēmu uzticēties DJ solījumam, ka tam nebūs nozīme).

In-game atskats

Mani sauc Džonsijs, es esmu otrais pilots, vai, precīzāk, nu jau pirmais. Kā par tādu kļuvu? Lūk, šādi. Vienu reizi pēc neveiksmīga manevra mūsu kuģi notrieca sailonu raķete, un atjēdzāmies uz Kaprikas ar beigtu pirmo pilotu un metāla kaudzi kosmoskuģa vietā. Par laimi šams paspēja pirms atstiepšanās iedod mums karti un koordinātes radiotornim, no kura var pārraidīt signālu, kas ļautu izsaukt kādus savējos, kas mūs savāktu. Vienīgā problēma bija tāda, ka visa šī teritorija bija galvenokārt sailonu kontrolē, tāpēc mums vajadzēja ļoti uzmanīties.

Par laimi bijām gana labi nokomplektēti: uz kuģa atrados es - pilots ar divām "ļoti tuvas darbības" pistolēm un ķiveri, lai aizsargātu savas vērtīgās pilota smadzenes, 2 desantnieki ar triecienšautenēm, viens pretošanās kustības dalībnieks ar tālākas darbības pistoli, civilais ar pamatīgiem "ārstēšanās līdzekļiem" un vēl inženiere ar rozā āmuru.

Apglabājuši pilotu, steidzīgi devāmies ceļā. Uzkrāvu sev mugurā pamatīgu mugursomu ar proviantu un dzeramo ūdeni, un kātoju blakus pārējiem pa ceļu. Pēc kāda brīža nonācām pie krustojuma un aizgājām pa labi (jo karte bija diezgan neskaidra). Tad atkal pa kreisi gar stigu, un es saņēmu signālu, ka esam novirzījušies no kursa. Tā kā vairums nevēlējās iet atpakaļ, devāmies uz priekšu. Tad radās konflikts, jo daļa vēlējās iet taisni uz spridzekļu noliktavu, taču es uzstāju kopā ar pretošanās kustības dalībnieku, ka jāiet pa kreisi, lai mēs atkal nonāktu uz ceļa, kur bija signāls. Tā kā biju vienīgais pilots, pārējiem nācās piekāpties.

Nonākuši uz ceļa un sakalibrējuši lokāciju, tikām pārsteigti ar sailonu uzbrukumu. No sailonu kararatiem izbira 2 spīdīgi un 1 apsūbējis modelis un atklāja uguni pa mums. Šajā mirklī es sapratu, ka manas pistoles nekam neder, jo to tāldarbība ir nekāda. Par laimi to atrisināja desantnieka Axela superierocis, uz kuru paļāvāmies visu atlikušo misijas laiku.

Devāmies tālāk līdz padzirdējām trokšņus un nogājām no ceļa, kur mums atkal uzbruka sailoni. Šoreiz sanāca negadījums, un kaut kādu iemeslu dēļ Axela šaujamais tika pazaudēts, un arī man nācās iesaistīties kaujā. Par laimi man pretī stāvošais sailons bija iztērējis visas lodes un nāca tuvcīņā lēnā gaitā, un es mežonīgi bēgdams atšāvos no 2 m attāluma, līdz tas bija pagalam.

Atbrīvojām pie koka piesietu aizdomīgu sievieti, kuru turēja gūstā cita aizdomīga sieviete. Abas varēja būt sailoni, tāpēc ņēmām tās ciet līdzi, lai ved uz noliktavu.

Pēc vēl vienas apšaudes dabūjām spridzekļus. Kaujas laikā atklājās, ka gan viena, gan pēc tam otra sieviete bija sailones, tāpēc tās nācās atšaut, un tad devāmies tālāk uz sailonu torni. Tie blieza pa mums ar raķešmetēju, bet Axelautomāts atkal visu izglāba. Uzspridzinājām bāzi, un devāmies meklēt torni. Pa ceļam satikām kaut kādu austrumnieciska paskata jaunavu, kura meklēja Dēmetras statuju.

Beigās notika liela cīņa pie mūsu torņa, kurā pamanījos pamatīgi savainoties 2 vai pat 3 reizes, taču 2 vai 3 ambrozija šļirces mani izglāba. Pie torņa man izdevās tikt galā īsajā laika posmā ar vienu no drošības kodiem, un izsaucām kuģi. Sašāvām 2 sailonu kuģus un devāmies atpakaļ uz kosmosa staciju: es, abi desantnieki un laikam inženiere. Dēmetras statuju aizmirsām paņemt.


Pati recenzija

Lai arī "Battlestar Galactica" bija lieliska pastaiga brīvā dabā 4 ar pus stundu garumā, un DJ tajā bija ieguldījis pamatīgu darbu, man spēle kopumā nepatika. Pamēģināšu paskaidrot kāpēc.

Šis bija skaidri definēts action LARP (tāda arī bija DJ premisa), kas nozīmē, ka galvenais tajā bija vairākas epizodes ar apšaudēm. Diemžēl, es nekad neesmu bijis BB šaujamo fans, jo man liekas, ka tiem ir daudzas problēmas, un, manuprāt, DJ spēle apstiprināja tikai šīs problēmas man vēl vairāk. Attiecīgi nevienu no kaujām tā īpaši neizbaudīju, un tā kā tās bija šīs spēles centrālais elements, kā jau action larpam, attiecīgi arī pati spēle pārāk negāja pie sirds. Alternatīvā izklaide - socializēšanās ar NPC un PC neko īpaši nenotika, jo es pasauli nepazīstu, un neviens arī pārāk ne ar kādu role playingu nenodarbojās.

Tātad pāris konkrēti ieteikumi vai iebildumi pret to, kas bija spēlē, no manas puses (kuri ir subjektīvi, protams):

1. Kaut kas jādara ar BB kaujām. Es nezinu, kā risināt fundamentālo problēmu - lodes nevar just, vai arī tās sāpīgi trāpa pa seju (kas mani pārāk nesatrauc) Tāpat nezinu, cik reāli ir vienādot visiem ieročus (visiem slikti, vai visiem kruti, kas laikam nav iespējams).

Sliktās pistoles ir tik sliktas, ka tuvcīņa ir daudz foršāks variants (kā rezultātā pēdējā kauja izvērtās par kaut kādu absurdu pseido tuvcīņas kauju) - tā tam nevajadzētu būt. To varētu novērst ar sistēmu, kurā personāžiem ir daudz mazāk hitu. Tu neriskētu nevienam skriet klāt, zinot, ka nomirsi pēc pirmajiem pāris trāpījumiem. Bet tas, protams, atņemtu zināmu light-hearted elementu spēlei, bet cīņas iespējams būtu vairāk balansētas, ja patiesi būtu bail, ka tev var trāpīt.

2. IMO, elements, ka divi PC ir sailoni bija pilnīgi lieks. Vienkārši nav tā, ka man kremtu, ka "esmu apkrāpts". Drīzāk tas vispār nespēlēja nekādu lomu spēlē, un tam nebija nekādas nozīmes. Tas bija tādā līmenī, kā spēles beigās mans biedrs pateiktu "starp citu visu to laiku, kad mēs kopā sitām dēmonus, es patiesībā biju pateicis tev savu viltus vārdu, nevis īsto!" Ak tā, well, whatever.

3. To pašu varētu teikt par sociālo situāciju ar divām sailonēm. Viņu atmaskošanās un nodošana kaut kā atrisinājās ļoti neizteiksmīgi - piedevām ir pagrūti turēt uz grauda kaut ko, kam tāpat vajag ļoti daudz šāvienus, lai viņu nošautu. Attiecīgi, pat ja mums tiek iedoti kaut kādi nodevējNPC, mums tas fundamentāli neko nemainīja spēles procesā.

4. Iespējams, ka šī pati problēma bija vienādajās kaujās. Tās visas (ar pāris izmaiņām) bija vienādas apšaudes pret vieniem un tiem pašiem pretiniekiem. Tur prasījās kaut kādas variācijas (ātrie tuvcīņas pretinieki, lēnie, smagie kluči utt.), bet tas, protams, būtu nākamais solis pēc pašu BB kauju "salabošanas", ja vien tas ir iespējams.

5. Es in a way pat domāju, ka sausiņi un ūdens nebija pārāk svarīgi, jo šis jau nebija atmosfēras larps, bet gan action larps, kas nozīmē, ka tā kā tiem in-game mehānikas nozīmes nebija, tie kā tādi nebija svarīgi (lai gan no sākuma man tie uzbūra mazu atmosfēras sajūtu, kad DJ tos piešķīra).

6. Es galīgi tā arī neko nesapratu, kas tur bija ar to Dēmetras statuju. Zināju tikai to, ka mums jātiek pie kuģa, bet kas tā par statuju un kas tur notika ar to jaunavu, un kāpēc tā jāsavāc, man nebija skaidrs, un mani apmulsināja.

7. Šī nav GM vaina, bet iespējams, ka mani nedaudz izsita no sliedēm, PC sākotnējā nevēlēšanās sadarboties ar GM, bet gan iet savu ceļu, kas man likās absurdi, jo mēs visi zinājām, ka DJ šo spēli rīko viens pats, un tur nekā nebūs. Tā, IMO, bija lieka spītēšanās un vēlme būt nelineāriem, kas ir lieki pilnīgi lineārā action larpā, un tikai radītu nabaga GMam vēl vairāk liekas problēmas, izmisīgi pārkārtojot lokācijas un konstatējot, ka nekas nenotiek, kā plānots. Kāda ir jēga čakarēt cilvēkus? (mēs, starp citu, teorētiski skaitījāmies visi uzsprāguši mīnu laukā)

8. Izprintētās kartes bija lai arī stilīgas, bet pārāk nefunkcionākas, kas arī noveda pie mūsu pirmās novirzīšanās no ceļa. Droši vien labāk būtu tomēr ziedot atmosfēriskumu par labu rūpīgāk iezīmētām "taciņām" un "mērķiem", ja vien sektori nespēlētu pamatīgāku lomu kaut kā meklēšanā (bet tas šajā spēlē nebija premisa).

Pozitīvais

Lai nerastos iespaids, ka es te tikai zākāju spēli, gribu uzslavēt tās GM un NPC arī. Pirmkārt, vienam pašam to visu uzsliet (ja pareizi saprotu, ka pa lielam tas bija viena paša paveikts) ir fantastisks darbs. Visas spēles laikā varēja redzēt, ka tajā ir ieguldīts pamatīgs darbs. Bija izstrādāti noteikumi, piemeklēti cilvēki, sagatavoti tērpi (nevaru vien beigt apbrīnot folijā ietītos sailonu NPC!), atrasts jauks poligons un galvenais sagatavotas pamatīgas lokācijas un rekvizīti (lietas, kas bieži vien sagādā pamatīgas galvassāpes GMiem). Man viennozīmīgi patika ideja par minamajām mantiņām kā spēles in-game puzzle elementiem.

Attiecīgi tieši no meistarošanas viedokļa man ir grūti kritizēt DJ, kurš, ja es pareizi saprotu, bija sagatavojis saskrūvējamus torņus, mīklas, šaujamos, spridzekļus, statuju un visu pārējo. Es viennozīmīgi biju impressed. Jo parasti LARPos mēdzu pieķert sevi pie domas, "kas tad vēl nav sagatavots", tad te bija otrādi "wow, ir sagatavots kaut kas tāds!"

Tāpēc, no tāda viedokļa tas ir veiksmīgs pieteikums kā GMam, un es, teiksim, noteikti ņemtu viņu kādas spēles veidošanas komandā, jo zinu, ka visvisādu sīkumu sagatavošana un organizatoriskās padarīšanas ir svarīgas lietas, taisot spēles. Manuprāt, galvenokārt spēle nebija manās acīs tik veiksmīga tieši BB kauju kā tādu problēmātiskajam raksturam, nevis tāpēc, ka tā būtu slikti rīkota. Still, IMO, ir vērts darboties komandā, jo vairāki cilvēki allaž spēj ērtāk identificēt potenciālaš problēmas, game-breakerus vai vienkārši liekus elementus.

Kaudzēm bildes no spēles ir atrodamas šķiet, ŠEIT. (ja vien šī galerija nav privāta)

Bagātību meklēšana ebreju kapos miniLARPa recenzija

Es esmu nonācis pie secinājuma, ka esmu laikam kaut kāds LARPu Antons Ego no multenītes "Ratatuile". Proti, cilvēks, kurš tos aktīvi apmeklē un neatsaka savu dalību tajos, ja tiek aicināts, vairāk vai mazāk aktīvi līdzdarbojas tajos, bet pēc tam raksta iznīcinošas un nelāgi detalizētas recenzijas. Nē, nu labi, varbūt ne iznīcinošas, bet diezgan kritiskas un bieži vien piekasīgas. Tas droši vien nozīmē, ka vai nu man šis lauciņš nav piemērots, jo es konstanti pieprasu intensīvu geimpleju vai tīru atmosfēru vai man ir citas iekšēji augstas prasības. Vai arī vienkārši mums ir vēl kur attīstīties. Es gribētu cerēt, ka drīzāk ir otrais variants, nevis pirmais, jo tas nozīmē, ka šajās garajās recenzijās kāds atradīs konstruktīvu kritiku, kas palīdzēs uzlabot spēles, nevis tie ir kaut kāda īgņas burkšķējieni, kurus nevajadzētu publicēt vispār. Ceru gan.

Pagājušā nedēļas nogalē iznāca aizdoties uz diviem mini-larpiem, kurus katru ambiciozi ir rīkojis tikai viens cilvēks (bet, protams, ar citu palīdzību). Tie bija "Bagātību meklēšana ebreju kapos", kuru rīkoja Vilhelmīne aka Žanete, un "Battlestar Galactica LARP", kuru rīkoja Kristaps aka DarkJedi. Palūkosimies, kas tur sanāca. Sāksim ar pirmo.




Bagātību meklēšana ebreju kapos

In-game atskats no tēla jeb kas tur notika

Sākums
Atļaujiet man pastāstīt par kādu neveiksmīgu bagātību medīšanas atgadījumu pirms pāris dienām. Pirmkārt, atļaušos norādīt, ka vispār neesmu pilnīgs amatieris šajā lauciņā. Laiku pa laikam mēdzu iesaisīsties oportunistiskās akcijās, ja rezultātā var tikt pie pamatīgas summiņas, ieguldot relatīvi maz darba (respektīvi daudz darba īsā laika posmā). Par spīti tam šoreiz biju izrīkojies kā pilnīgs nāpslis. Saņēmis kādu aizdomīgu e-mailu par iespēju piedalīties bagātību atrakšanas ekspedīcijā tajā pašā vakarā, aiztraucos uz turieni pilnīgi nesagatavojies. Laikam jau tāpēc, ka neņēmu šo notikumu par pilnu, un lokācija bija tikai 5 minūšu brauciena attālumā no manas mājvietas. Tā nu es ierados ap desmitiem vakarā pie Ebreju kapiem, bruņots tikai ar šokolādes tāfelīti kabatā.

Pie kapiem satiku diezgan raibu tautu. Pirmais acīs dūrās kaut kāds aprobežos indivīds, strīpainās biksēs un ar pierīti, knapi pirksta platumā. Šis neandartālietis vārdā Gena pat neprata lasīt, bet bija piesitis savu "bratānu", kurš oriģināli bija saņēmis vēstuli, un tagad atbraucis uz "strelku". Pārējie bija mazliet iederīgāki tipāži - smalka paskata jaunkundze, kas uzdevās par antropoloģi, kaut kāda oportūniste nr 2 un vēl kāda klusāka rakstura būtne, kas "alka piedzīvojumus".

Pēc kāda brītiņa mums pievienojās vēl kaut kāds diezgan iereibis personāžs vārdā "Bondars", kurš pārsvarā uz visiem jautājumiem atbildēja ar frāzi "man ir citrons kabatā!", un mēs uzsākām ceļu iekšā mežā.

Nonācām itin drīz pie krustcelēm un apmulsām, ko iesākt tālāk. Antropoloģe, kurai acīmredzot bija aptuvena nojausma, ko pasākt dotajā situācijā, piedāvāja veikt informācijas ievākšanas rituālu, izsaucot kaut kādu enģeli. Daži no mums bija skeptiski, bet tā kā alternatīva bija kolektīva apgraizīšanās, es priecīgi piekritu pirmajam variantam. Paralēli rituālam satikām kaut kādu personāža IT (jo tāds bija uzraksts uz viņas cepurītes) paziņu, kas meklēja suni. Tas viss bija mazliet aizdomīgi, bet mēs nolēmām viņam parāk nepievērst uzmanību.

Kādu laiku likās, ka nekas nav noticis, bet tad sākās dīvainības. Mežā krūmos sāka skanēt dīvainas skaņas. Kad devos tās izpētīt, negaidīti no citas puses izleca laukā kaut kāds briesmonis ar garu degunu, un sāka plosīt suņa meklētāju. Gena devās noskaidrot attiecības kopā ar Bondaru, kamēr es nospriedu, ka stratēģija "ņemt kājas pār pleciem ir pareizāka", un mēs ar pārējām meitenēm nolēmām bēgt tālāk mežā (jo sasodītā būtne bija mūs nošķīrusi no izejas!).

Pēc laiciņa mums pievienojās arī Bondars ar Genu, kuram bija tikai saplēsta jaka un nedaudz skrāpējumi. Viņš kaut ko murgoja, ka tas esot bijis 20 gadnieks (cietumā atsēdēšanas laika ziņā) un apgājis Genas "prijomčikus".

Vidus
Es un pārējie ar nedaudz skaidrāku skatījumu uz realitāti manāmi vairāk nobijušies devāmies gar ceļu, izdzēsuši lukturīšus, cerēdami, ka neradījums mums nesekos. Taču tas to darīja. Par laimi attālumā ieraudzījām ugunskuru, un pie tā satikām kaut kādu dīvainu tēvaini. Tas bija kaut kāds šejienes iedzīvotājs, kurš bija diezgan neapmierināts ar mūsu kompāniju, taču eventuāli izspiedām no viņa informāciju, ka ir drošie ceļi, kas ļauj pārvietoties pa šejieni tā, ka nešķīstības neuzbrūk (kas padarīja neskaidru teoriju, vai pie briesmoņa parādīšanās bija vainīgs neveiksmīgi izpildīts antropoloģes rituāls). Kaut kad pa vidu šiem notikumiem pazuda kompanjons Bondars ar visu lietussargu.

Ar mokām izspiedām no ērmotā vīra, kurā virzienā mums jāiet, lai mēs būtu drošībā, un pagājuši baiļu pilni uz priekšu satikām ebreja spoku krustcelēs. Tā kā nebija skaidrs, kurā virzienā tālāk ir drošais ceļš, mēģinājām no spoka izspiest informāciju. Tas bija ar mieru kaut ko pastāstīt tikai, saņemot no manis dāvanā manu cepuri un atrodot savu mirušo sievu Elzu.

Ar Elzu bija tīrā neraža, ilgi pūloties izpiest informāciju no spoka Jakova Goldberga Hamura un vecā dīvaiņa, kuram bija pievienojies vecs nacistu spoks, beidzot atradām Elzu un aizvedām. Diemžēl pa ceļam Genu noēda briesmonis, un kļuvām vēl tramīgāki. Jakovs ļoti priecājās saticis savu draudzeni, un pastāstīja, ka izeja ir meklējama, ejot caur kaut kādu mirušo pilsētiņu un tur esot arī vērtīgās relikvijas, kuras mēs gribējām savākt "muzejam" (tie bija meli visiem šiem spocīgajiem radījumiem).

Beigas
Mazliet pamaldījušies, nonācām "ciematā/pilsētiņā", kur bija kaut kāda sieviete (spoks?) ar uzplēstām drēbēm (un daļēji ādu), kurai blakus gulēja viņas iemigušais vīrs. Izrādījās, ka te visus ir apkāvis "nezvērs", kurš pārtiek no elektrības, taču reiz nezvēru aizdzinis varonis. Jautājām, kur ir bagātības un varonis un ceļš laukā, bet viņa pieprasīja, lai pamodinām viņas vīru. Padziedot dziesmiņu, tas uzmodās un tālāk aktīvi traucēja mums sarunāties, līdz aizsūtīju viņu mežā uz vietu, kur esot 2 litri šņabja.

Knapi izspiedām informāciju par varoņa lokāciju, kur izrādījas aiz koka mita viens diedelnieks. Tas solījās parādīt, kur noracis varoni, bet par to viņu vajadzēja piekukuļot un piekukuļot. Aiz sevis šis dīvainis atstāja zobenu, ko pievācām. Tad mums uzklupa nezvērs un noēda kluso ceļabiedreni un gandrīz palikām bez zobena. Beigās kaut kā nopratām, ka mums laikam jānokauj nezvērs un tā arī izdarījām, precīzāk savainojām viņu, un tad klausījāmies viņa teiktajā, kas bija diezgan nesaprotams.

It kā tas tomēr bija IT kaimiņš, it kā nezvērs, it kā tas gribēja elektrību. Beigu beigās izspiedām bagātību lokāciju no viņa apmaiņā pret baterijām un informāciju par to, kur atrast transformatoru vairāk elektrībai. Bet tur nekā nebija, jo monstrs mums bija samelojis. Vīlušies devāmies mājās, tomēr priecādamies, ka esam dzīvi atšķirībā no Genas un vēl dažiem biedriem.

Formālais review

Pozitīvais
Spēle bija tipisks īslarps ar nedaudziem PC un vairumu NPC. No vienas puses tā bija manāmi labāka nekā biju gaidījis (atzīšos, ka manas ekspektācijas bija diezgan zemas), no otras puses tas nenozīmē, ka tā bija īpaši veiksmīga. Pozitīvais bija uzburtā atmosfēra (galvenkārt sākumā), kad apkārt ir nesaprotami trokšņi, briesmoņi un ir draudīga un baiļu sajūta. Šajā ziņā īpaši labi nostrādāja man nepazīstamie NPC pie ugunskura. Tāpat bija forši atspēlēti citi NPC (piem. Inxa spoks un Kikja kapracis). Arī PC šajā ziņā, ja ignorē iereibušo Aivvv, kurš galvenokārt traucēja atmosfērai un laikam tāpēc arī godīgi notinās spēlēt viens pats, bija interesanti (es nepacietību gaidīju, kādus vēl tekstus izspers laukā Gena). Kā vēl vienu plusu var minēt to, ka spēles gaitā nebija ne mazākās nojausmas, ka tā jau sen izjukusi pa vīlēm, un daudz kas notiek uz pašimprovizāciju (to keep show going), kas ir nerets mazlarpu vai larpu vispār liktenis.

Negatīvais
Diemžēl arī mīnusi bija gana bagātīgi. Motivācija un mērķi ātri vien pajuka, jo mirklī, kad tev uzbrūk citpasaules briesmonis un nokož vienu cilvēku, loģiskākais ir bēgt prom un neatgriezties, nevis vēl meklēt bagātības. Taču tad spēle beigtos, tāpēc PC paši piedomāja klāt sev robežas un to, ka atpakaļ nevar iet utt. Tādā ziņā meža večuks pareizi tās ierādīja, bet tik un tā visu laiku palika sajūta, ka mēs paši sev piedomājam klāt rīcības loģiku, jo spēle to nevienmēr piedāvāja. (piemēram, drošās taciņas ideja ātri vien izplēnēja, kad tika norādīts pavisam cits ceļš, kurp tālāk jādodas)

Tāpat jākritizē par spēles beigu daļas samurgotību, kad parādījās ciemats un briesmonis un varonis. Tas viss kļuva neskaidri un pārāk nelīmējās iekšā kopējā bildē. Vēl no detaļām, manuprāt, ja grib uzturēt atmosfēras larpu, tad cilvēkiem ar baltajām lentītēm nevajag apkārt tusēties un vajag maksimāli izvairīties no virtuāliem "tu to tagad neredzi, tagad redzi". Kā arī es neieteiktu apvienot dzeršanu ar šādu pasākumu. Lai arī zinu, ka naktī šādi sēdēt savādāk ir grūti, tas manāmi pazemina NPC kredibilitāti PC acīs, un brīžam tu neesi drošs, vai viss ir tā, kā tam jābūt. Pēdējais iebildums, kas radās dažiem no PC (laikam arī man), bija izteikti rasistiskā spēles ievirze. It kā jau lokācija to pieprasīja, bet kopumā tas šķita tomēr vairāk nepamatoti un bez seguma. Es esmu diezgan atvērts savos uzskatos, bet brīžam tas laikam likās jau slimīgi, nevis vienkārši kā atmosfēras elements.

Kopumā spēle sākumā izvērtās itin pozitīvi, pateicoties jaukajai sākuma sajūtai (migla, nakts, trokšņi + meža vecis) un par spīti neskaidrajam sākumam un initial informācijas trūkumam, bet līdz galam neizturēja un kļuva tipiski haotiska un nesaprotama. Viena cilvēka projektam tas nav slikti, bet ir vēl daudz kur attīstīties.

Neliela "The Gamers: Dorkness Rising" recenzija

Tātad vakar nolūrēju leģendārās un visiem pen and paper cienītājiem must see mini filmiņas "The Gamers" turpinājumu "Dorkness Rising". Piedāvāju jums iepazīties ar maniem iespaidiem.

Fakti
"Dorkness Rising" ir manāmi garāka (pusotra stunda) un tā teikt "īsta filma". Tās premisa ir tāda pati kā "The Gamers". Tā ir par galda RPG spēlētājiem, kuri mēģina iziet GM veidoto kampaņu 3,5 AD&D sistēmā, un mums paralēli tiek rādīti gan pie galda esošie notikumi, gan tas, kas it kā notiek pašā spēlē (kur tie paši aktieri attēlo savus varoņus). Šoreiz 5 cilvēku pārtijs (jo elfus aizliedza) dodas atgūt no kaut kāda tur ļaunīša Nāves Masku.

Komandu veido šādas personas:
Haotiski maniakāls mančkins, kuram patīk slaktēt random NPC - wildmage beibe.N
Nopietnais mančkins, kuram galvenais ir uzvarēt - mūks.
Lūzerspēlētājs, kurš allaž mirst (un tā kā viņš ir bards, tad jo īpaši daudz)
Ņūbs - meitene - kura vēlas spēlēt spēli sociāli.
GM uztaisītais paladins aka spēlētāju babysitters.

Vairāk notikumos neiedziļināšos, tikai izteikšu viedokli, cenšoties pārāk nespoilerot (lai gan nesolu).

Domas
"Dorkness Rising" noteikti ir izklaidējošs gabals, kuri daudzi ārzemēs slavē par manāmi augušajiem production values, salīdzinot ar pirmo filmiņu, kura bija vairāk parastas fan-made filmiņas stilā veidota. Es nevaru noliegt, ka noskatījos to itin aizrautīgi, taču tur pie vainas ir mana interese par galda RPG jomu. Skatīties filmiņu par pen and paper spēlētājiem un atpazīt visas daudzās atsauces ir neizbēgams prieks. Taču kopumā "Dorkness Rising" man patika manāmi mazāk kā oriģinālie "The Gamers".

Var jau būt, ka tad biju jaunāks un nespēju tagad salīdzināt (kā nekā fan-made filmiņu lauciņš netā ir pamatīgi gājis uz priekšu mūsu WEB 2.0 pasaulē), vai arī tā ir nostaļģijas aura, bet pirmā daļa šķita pārspējam "The Gamers 2" daudzos veidos. Uzskaitīšu vairākus punktus, kāpēc kopumā neesmu sajūsmā par otro daļu.

1) Tā vairs nav tik smieklīga. It kā vēl joprojām mūs bagātīgi apbārsta ar DnD un tamlīdzīgiem jokiem, bet kaut kas nav īsti labi. Vai nu pie vainas to pasniegšana un taimings, vai tiem pietrūkst asuma un zobainības, vai tie atsaucas uz lietām, kas ne gluži visiem liktos smieklīgi (bet gan drīzāk banāli). Kaut kas manāmi pietrūkst, jo gandrīz neviena vieta neizraisīja manī smieklus, tikai nelielu smaidu šur un tur. Iespējams pārāk daudz bija sajūta, ka joki tur ir tikai tāpēc, lai tie tur būtu. Piemēram, tiek atdzīvināts are animate dead cepts tītars. Tas ir jauki un tiek attēlots smieklīgi. Bet tam nav jēgas. Protams, ka lomu spēlēs viss kaut kas notiek bezjēdzīgi, bet, ja runa ir par filmu, tad tur tomēr visiem elementiem, visām epizodēm ir jāspēlē kaut kāda loma.

2) Labsirdīgums un wannabe nopietnība. Filmiņa ir kaut kāda tāda pārāk pozitīva. Manuprāt, satīrai jābūt nejaukākai un jādemonstrē RPG lauciņš un to spēlētāji kritiskāk. Te turpretī visu caurstrāvo kaut kāds tāds labestīgums, no sērijas, pakasamies, pakasamies, bet kopumā visi esam tik labi un jauki draugi. Īsti mančkini tādi nav! Galvenais varonis GM katru vakaru iet uz mājām, pūloties uzrakstīt RPG moduli, izdošanai, runājas ar meiteni par dzīvi, kura viņu gudri pamāca RPG viedībās. Es saprotu, mums tagad ir lielā un nopietnā filma. bet kaut kā nevajadzīgi.

3) IMO, loģikas trūkums. Pirmo reizi spēlējošā meitene uztaisa nepareizu fighteri ar daudz veiklību un daudz charizmu un grib būt sociāla. Premisa ir jauka. Bet, kad nākamajā mirklī atklājas, ka viņa ir izmančkinojusi patiesībā riktīgi kruto dexterity based fighteri, izstudējot Player's Handbook, zūd ticamības sajūta. Rodas sajūta, ka tā kā mums vienā no galvenajām lomām ir meitene, vajag viņu uzkrutināt un ir bail viņu nolikt un izņirgt (ko vajadzētu, jo viņa ir fucking noobs, tātad veids, kā daudz veidos pasmieties par wannabe roleplayera un mančkinu konfliktu.

4) Pārmērīga aizraušanās ar specefektiem. Tie, protams, ir labāki kā pirmajā filmiņā. Bet tiem tiek pievērsta pārāk liela nozīme. C'mon, šī ir un paliek mazbudžeta entuazistu veidota padarīšana. Nogludināti specefekti nav slikta lieta, taču to skaitu var droši samazināt, mēs tāpat zinām, ka tas ir tikai neliels fons.

Nē, "Dorkness Rising" skatīties ir itin jautri, par spīti tās daudzajiem trūkumiem. Vismaz, ja esi roļeviks. Bet citādi tās autori ir izrādījušies pārāk lieli geeki, lai kārtīgāk paņirgātos paši par sevi un uztaisītu kārtīgu satīrisku gabalu.

Filmas treileris: